TwitterBeidzot sācies EČ futbolā!
Neesmu sevišķi nīgrs pensionārs, kurš neapmierināts pilnīgi ar visu, taču objektīvu apstākļu dēļ nevaru būt futbola apjūsmotājs Lautenbahs-Jūsmiņš. Kurš apjūsmo katru Albānijas vai Turcijas futbolistu precīzu piespēli... Kaut futbols man principā patīk un es par 101% piekrītu tam, ka tas ir sporta karalis. Tomēr jūnija otrajā pusē, precīzāk, sākot ar 11. jūniju, man futbola bija mazliet par daudz - trīs spēles dienā, no kurām nevienā nespēlē Latvija, laikam noskatījās tikai retais. Neesmu no fanu kategorijas, kas vēl un vēlreiz spēj skatīties, piemēram, "Mettas" un Daugavpils komandu spēļu video.
Principā 2016. gada EČ futbolā var sadalīt divās daļās: cīņa grupās, kas vairāk bija kā futbola festivāls (piedalās visi; gandrīz visi) un īstais čempionāts, kas sākās ar 1/8 finālu. 24 komandu finālturnīra formāts veicina festivāla ideju, kur galvenais ir piedalīties un nepalikt pēdējam. Ja runājam par sportu (ne biznesu, tūrismu utt.), tad nekādai loģikai nepakļaujas turnīrs, kurā 24 komandas noskaidro... astoņus švakākos. 24 komandas sešās grupās mocās 36 spēlēs, lai noskaidrotu astoņus švakuļus. Ja būtu otrādi: noskaidrotu astoņus 1/4 finālistus, to es saprastu, man tas liktos loģiskāk. A tagad UEFA otro posmu sāk no stadijas, kāds Latvijai bija 2004. gada finālturnīra sākumā... Tik naivs neesmu, lai slavētu UEFA bonzas par futbola popularizēšanu un mīlestību, jo pirmais bauslis, kāpēc 24 un nevis 16, ir acīmredzams - vairāk valstu finālturnīrā, vairāk tūristu; vairāk tūristu, lielāki ienākumi. Par biļeti jāmaksā, par naktsmājām un ēdienu - tāpat, degviela auto vai lidmašīnu/vilcienu biļetes arī jāpērk. Jau sarēķināts, ka EČ futbola festivāla rīkotāji nopelnīs gandrīz 1,5 miljardu (!) eiro. Jo spēles principā ir labi apmeklētas, bet stadionu vidējā ietilpība apmēram 50 000... No 24 nav tālu līdz 32 un tad tikai skaties - var pienākt arī diena, kad finālturnīrā spēlē visas 55 UEFA jurisdikcijā esošās valstis, vai cik nu viņu tad būs. Man kā Latvijas skatītajam mazliet kremt, ka 2004. gadā mums bija jāizsitas labāko 16, bet tagad paplašināšanas rezultātā kvalifikācijas turnīri daļēji zaudējuši savu nozīmi. Pretējā viedokļa paudēji tūdaļ izmetīs Nīderlandes kārti: bet Holande ta netika! Viena no Eiropas spēcīgākajām izlasēm taču...
Principā finālturnīrs neko nezaudētu, ja uz to netiktu arī visas kvalifikācijas grupu trešo vietu ieguvējas - Turcija, Zviedrija, Īrija, Ungārija un Ukraina. Un varbūt pat dažas otro vietu ieguvējas. Tas vispirms attiecas uz Krieviju. Kā gan var spēlēt tik primitīvi un uz kaut ko cerēt? Stīvi kā telefona stabi, no kuriem bumba atlec... Vai zviedri ar visu savu Ibrahudabrahu - murgs kaut kāds, nevis EČ finālists. Neviens jau ar varu mani nespieda skatīties, kā mokās zviedri, krievi vai ukraiņi, bet, ja valsts TV (fui, sabiedriskā taču!) piedāvā, tad tai jābūt kvalitatīvai mantai. Lai gan TV šoreiz paņēma visu preci (lēti!), gandrīz pusi jūnija ekrānu aizpildot ar brīžiem stipri viduvēju futbolu. Ja jau pat Valdis Valters un Kristaps Valters saka, ka viņiem nav interesanti skatīties. Bet VV taču futbols laikam ir skatītākais sporta veids. Trīs spēles katru dienu - tā taču ir pilna darba diena. Jebkuru brīdi gan iespējams izmantot profesora Jura Bojāra pirms dzaudziem gadiem ieteikto recepti - atrasti izslēgšanas pulti. Droši vien, ka futbola profesionāļiem (treneriem, organizatoriem, futbola žurnālistiem, futbolistiem) bija interesanti vērot, kā Slovākijas un Krievijas mačā abas izlases cīnās par iniciatīvu laukuma centrā, cīnās par to, kurš uzbruks un kuram nāksies aizstāvēties, bet neitrālas valsts neitrālam skatītājam tas ir pilnīgi vienalga. Viņam vajag skaistu un kvalitatīvu futbolu. Kurš TV ekrāna šajā pusē nekļūst interesantāks (skatāmāks, saistošāks) pat ar to, ka komentētāji Anatolijs Kreipāns, Ilvars Koscinkevičs un Andris Auziņš izstāsta, kādus Madrides "Real", Minhenes "Bayern" vai citus Eiropas vadošo valstu ekstra klubus pārstāv šī spāņu vai albāņu zvaigzne. Ja konkrētajā spēlē šī zvaigzne ir nekāda. Man kā ierindas skatītājam nav principālu iebilžu pret visas trijotnes komentēšanu. Man pat liekas, ka komentēšana bieži vien bija labāka par futbolistu parādīto spēli, un visa trijotne pelnījusi uzslavas (varbūt pat prēmijas).
Ja grupu turnīru spēles itin bieži skatījos tikai kā fona notikumu, tad 1/8 fināli principā nelika vilties. Izņemot Horvātijas un Portugāles maču. Ja 22 buivoli 90 minūtēs ne reizi ar bumbu netrāpa vārtu četrstūrī, man tas ir par daudz... Ar papildlaiku sevi neapgrūtināju. Kaut EČ finālturnīrā nespēlējot holandiešiem, horvāti bija mani favorīti. Nu atliek tikai vācieši un islandieši. Joks, ka tikai Anglija nedēļas laikā divas reizes var izstāties no Eiropas, bija angļu humora stilā.
Laiku pa laikam iemetu acī arī Sportacentrs.com futbola pārraidēs. Negribu teikt, ka tas nemaz nav futbols, jo bumbu taču spārda ar kāju, taču nespēju iedomāties, kā Latvija 2018. gada pasaules čempionāta kvalifikācijā spēlēs ar Portugāli, Ungāriju un Šveici. Bet izlases galvenais treneris Marians Pahars Latvijas Saeimai taču rakstīja, ka beidzot esot cerīga grupa, lai kvalificētos finālturnīram...
Nobeigumā maza piebilde maniem draugiem, kuriem nepatīk mana metodoloģija aprēķinot, ka Latvijai 2016. gada EČ ir 48. vieta (no 54). Trešās komandas Francijā tāpat nespēlēja viena ar otru, portugāļiem un ziemeļīriem ar trim punktiem apsteidzot turkus un albāņus, kuriem bija sliktāka iesisto un ielaisto vārtu starpība...
